Einšteina kļūda

Nav nekāds noslēpums, ka modernā fizika lielā mērā ir balstīta uz Alberta Einšteina atklājumiem un kronis visam, protams, ir Einšteina Vispārīgā Relativitātes Teorija (VRT). Einšteina jaunā teorija izskaidroja līdz tam Ņūtona fizikas ietvaros neizskaidrojamus, bet dabā novērotus fenomenus (Merkura “jocīgo” trajektoriju) un paredzēja citas “anomālijas” (gaismas liekšanos lielu objektu tuvumā), kas drīz vien patiešām arī tika novērotas. Līdz šim eksperimentos ir apstiprināti praktiski visi VRT paredzētie efekti. Vienvārdsakot, tā kā nebūtu iemesla šaubīties par Einšteina teorijas pareizību…

Un tāpēc bija vēl lielāks pārsteigums, kad lasot par Einšteina teorijas radīšanu, nejauši atklāju triviālu kļūdu pašos VRT pamatos.

Pastaiga gar jūru

Šai nedēļā bija iecerēts pieveikt episku proporciju daudzdienu gājienu gar jūru – no Rojas līdz Ventspilij.

Tiesa, pārgājiens izvērtās ne tik daudz episks, kā izglītojošs šāda tipa piedzīvojumu plānošanā. Iecerēto četrarpus dienu gājiena vietā, viss beidzās jau otrās dienas vakarā. Tā kā pats gājiens nav aprakstīšanas vērts, tad šoreiz vairāk par gūtajām mācībām un atziņām.

Pasakas

Kam tiek rakstītas pasakas? “Bērniem, protams!”, jūs nodomāsiet …vismaz tā tam vajadzētu būt. Bet atliek vien palasīt vienu, otru, trešo pasaku un pamazām kļūst skaidrs – lai nu kam, bet bērnam tas toč nav rakstīts. Visskaidrāk šī sajūta rodas tai brīdī, kad tu mēģini palasīt priekšā kādu klasisku pasaku pavisam īstam bērnudārza vecuma bērnam un saproti, ka pusi no pasakas teksta arī pats nesaproti… kur nu vēl bērns.

Paņemsim par piemēru Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Gan jau, ka daudziem no jums ir stereotipisks priekšstats par to, ka šī pasaka sākas ar vārdiem “Reiz, sensenos laikos dzīvoja kaķītis…” Nea! Nekā tamlīdzīga!

Rīkojums nr. 2

2010. gada 23. jūlijā Valdis Zatlers izdeva Valsts prezidenta rīkojumu nr. 1, par kura eksistenci lielākā daļa no mums, visticamāk, pat nebūtu uzzinājusi, ja vien ne “rīkojums nr. 2″. Rīkojums par Saeimas atlaišanas procedūras uzsākšanu. Rīkojums, kas jau daudzos avotos nodēvēts par vēsturisku. Nu tas jau ir pievienojies citiem vēsturiskiem notikumiem kā Musiqq dalībai 57-tajā Eirovīzijā, Ušakova skrējienam Nordea Riga pusmaratonā un Žirinovska kara pieteikumam Latvijai.

Šāds lēmums esot pieņemts pirmoreiz Latvijas vēsturē. Ne tikai pašreizējās, bet arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikus ieskaitot. Ja nemaldos, tad konkrētais Satversmes punkts, kas ļauj Prezidentam iniciēt Saeimas atlaišanu, ir bijis nemainīgs jau kopš Satversmes pieņemšanas pirmās dienas 1922. gadā. Tātad Latvijas prezidentiem vienmēr ir bijis šāds instruments, tikai neviens līdz šim nebija to uzdrošinājies izmantot. Kāpēc tagad? Vai tiešām traģēdijas apmēri ir tik lieli, lai ķertos pie galējiem mēriem? Vai tiešām tieši šobrīd ir visdziļākā politiskā krīze visas Latvijas vēsturē?

Visu Zatlera vakardienas runu var izkonspektēt līdz vienam vienīgam teikumam: “Man te bišķi neiepatikās pāris Saeimas pieņemti lēmumi, tāpēc Saeima ir jāatlaiž!” Tātad Zatleraprāt eksistē pareizi un nepareizi balsojumi? Kāda tad vispār ir balsojumu jēga, ja jau iepriekš pieņemams skaitās tikai viens Saeimas balsojuma iznākums?

Šai mazajā valstiņā, kur Preizdenta institūcijas galvenā misija ir Latvijas ārpolitiskā tēla spodrināšanā, šī, neapšaubāmi, ir brutāla iejaukšanās Latvijas iekšpolitikas jautājumos.

Mani personīgi biedē atziņa, ka kaut par 1% Zatlera lēmumu varētu būt ietekmējušas viņa padomnieces, uz kurām, neapšaubāmi, ir patīkami skatīties, bet kuru līdzdalība tik nozīmīgu lēmumu pieņemšanā nav akceptējama.

Prezidenta “rīkojuma nr. 2″ kontekstā īpaši komisks izskatās Satversmes 53. pants: “Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. [..]“. Atliek vien cerēt, ka Zatlers pievērs acis uz viņam konstitucionāli pienākošos politisko bezatbildību un viņam tomēr ir kāds plāns, kā vajadzētu rīkoties tālāk. Atliek vien cerēt, ka tai dienā, ka Latvija balsos par Saeimas atlaišanu vai neatlaišanu, Zatlers nebūs vis devies pelnītā atpūtā uz Seišeļu salām, bet būs tepat – kopā ar savu Tautu. Un strēbs to putru kopā ar mums.

Dievs svētī Latviju!

Uzdevums. “Relativitāte”

Ir kāds ļoti sens stāsts par relativitāti vēl no pirms-Einšteina laikiem.

Pēc kuģa avārijas uz neapdzīvotas salas tika izmesti divi jūrnieki — Džo un Mo. Pagāja vairāki gadi. Kādu dienu Džo krastā atrada izskalotu lielu kokakolas pudeli, kādas agrāk neražoja. To nezinot, Džo nobālēja un sauca savam draugam: “Mo! Mēs esam kļuvuši mazāki!”

Pieņemsim, ka Džo un Mo atceras, ka kokakolas pudele bija 0.5 litrus liela, bet krastā izskalotā šķiet vismaz 2x lielāka. Kā Mo varētu nomierināt Džo un nodemonstrēt, ka tieši pudele ir kļuvusi lielāka nevis viņi nonākuši uz maģiskas salas, kur laika gaitā viss kļūst mazāks?

Pāvilostas AES

Černobiļas 25-gadei tuvojoties un Fukušimai turpinoties, interesanti palasīties, ka arī Latvija savulaik diskutēja par savu AES Liepājas rajonā.

Rakstiņš iz 1988. gada. Divus gadus pēc Černobiļas!

Animāciju latviskojumi

Cik nav redzēti/dzirdēti gadījumi, kad gan TV seriāli, gan kino filmas ir iztulkotas ar dažādas pakāpes neprecizitātēm. Sākot no neveiksmīgi izvēlēta vārda, beidzot ar totālu absurdu un, bez maz, pretēju nozīmi oriģināla tekstam.

Par laimi Latvijā lielākajā daļā kino seansu par pamatu ir atstāts oriģinālais audio celiņš un tulkojums iet tikai subtitros, bet ir taču arī pilnībā ierunātie seansi. Un animācijas filmu gadījumā tas ir īpaši populāri. Skaidrs, ka tas ir darīts bērniem-nelasītpratējiem par godu, bet kā tādu seansu baudīt pieaugušajam?

Tad lūk, ja līdz šim es ar zināmu skepsi skatījos uz latviešu valodā ierunātiem filmu seansiem, tad pēdējā laikā esmu pozitīvi pārsteigts par tulkojumu kvalitāti tieši animācijas filmās.

Ņemsim par piemēru pēdējo multenīti – “Rango“. Šķiet, nu kā var skatīties filmiņas latvisko versiju, ja oriģinālā galveno varoni ierunājis pats Džonijs Deps? Bet nu ziniet – var!

“Rango” gadījumā gan balsis bija ļoti piemēroti piemeklētas, gan arī teksti – desmitniekā. Tai skaitā, paklausoties oriģinālo versiju, varēja secināt, ka tulkojumos dažviet bija apzināti sagrozīts oriģināla teksts, lai rezultātā iegūtu latviešu valodai/dvēselei/mentalitātei daudz precīzāk atbilstošu efektu.

Var jau būt, ka lingvisti piekasīsies, sakot, ka tulkojumā ir maksimāli precīzi jāsaglabā oriģināla teksts, bet šai gadījumā, manuprāt, emocionālais efekts ir daudz svarīgāks par akadēmisko precizitāti.

Salīdzinājumam daži tulkojumu piemēri, cik nu es viņus plus/mīnus atceros:

- Son of a bi…/ – Ej tak tu di…

- Don’t spoil it! / – Nesačakarē!

- Looks like we’re gonna have ourselves a good ol’ fashioned stand-off / – Nu ko, izskatās, ka mums te ir iestājies vecais labais neizšķirts.

Skaidrs, ka šis te pēdējais tulkojums galīgi neatbilst oriģināla tekstam, bet man personīgi daudz labāk patīk tieši latviskā versija (ņemot vērā kontekstu, kādā tas tika teikts).

Kumeliņš

Katra zēna sapnis…

Šokējošais 2. klases matemātikas uzdevums

Internetā parādījusies satraucoša ziņa par kādu 2. klases matemātikas uzdevumu, kas balansējot uz augstākās matemātikas robežas. Uzdevumu nevarējusi atrisināt ne skolniece, ne viņas mamma, ne tētis, ne abas vecmāmiņas. IZM ierēdņi esot bezjūtu sadisti par tādu uzdevumu ievietošanu sākumklašu mācību grāmatās.

Ja pareizi sapratu, tad uzdevums ir šāds: sekojošā izteiksmē kvadrātiņu vietās salikt aritmētiskās zīmes (plus, mīnus, reizināšana, dalīšana) tā, lai rezultātā iegūtu pareizu vienādojumu. Iekavas nedrīkst lietot!

4 □ 4 □ 4 □ 4 = 15

Nu ko es varu pateikt… Man šis uzdevums atrisinājās apmēram 5 sekundēs un ja tādi uzdevumi pašreizējiem skolu jauniešiem (un vēl jo vairāk – viņu vecākiem) jau sagādā problēmas, tad pasaule, acīmredzot, pamazām iet uz galu.

Karadienesta sarga pienākumi

Par manu pēdējā laika hītu ir kļuvusi 1940. gadā iznākusī “Karavīra rokas grāmata”.

Grāmatiņa ir pilna ar burvīgām pamācībām par to, ko karavīrs drīkst un – ko nedrīkst darīt. Apskatīti ir visi iespējamie jaunu karavīru satraucošie jautājumi. Sākot ar to, kā pareizi (ar kādu plaukstas tvērienu) jānovelk dažāda tipa formas cepures un beidzot ar skaidrojumu, kāpēc globuss nav tas labākais kartogrāfiskais materiāls karadarbības plānošanai.

Tā kā mani vienmēr interesējis, ko nez var un nevar atļauties pie Brīvības pieminekļa novietotā goda sardze, tad man īpaši patikās sadaļā par armijas sardzi ievietotie uzdevumi.

Un tā uz šiem jautājumiem bija pareizi jāatbild… vismaz 1940. gadā.