Kam tiek rakstītas pasakas? “Bērniem, protams!”, jūs nodomāsiet …vismaz tā tam vajadzētu būt. Bet atliek vien palasīt vienu, otru, trešo pasaku un pamazām kļūst skaidrs – lai nu kam, bet bērnam tas toč nav rakstīts. Visskaidrāk šī sajūta rodas tai brīdī, kad tu mēģini palasīt priekšā kādu klasisku pasaku pavisam īstam bērnudārza vecuma bērnam un saproti, ka pusi no pasakas teksta arī pats nesaproti… kur nu vēl bērns.
Paņemsim par piemēru Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Gan jau, ka daudziem no jums ir stereotipisks priekšstats par to, ka šī pasaka sākas ar vārdiem “Reiz, sensenos laikos dzīvoja kaķītis…” Nea! Nekā tamlīdzīga!
Īstās, oriģinālās “Kaķīša dzirnavas” sākas lūk šādi:
I mean… WTF?! Skaisti jau uzrakstīts, bet nu… parādiet man bērnu, kurš spēj sagremot kaut vai pirmo teikumu! Un ar 99% citu pasaku ir tieši tas pats. Ir kaut kāds mūsu stereotipiskais priekšstats par to, kāds ir pasakas teksts un tad ir tā skarbā realitāte.
tāpēc jau mūsdienu bērni ir tik nabadzīgi savā valodā un aprobežoti izteiksmes līdzekļos, kad jau no bērnības nav mācīta latviešu valodas bagātība!
vards, daļēji piekrītu, bet tomēr – visam savs laiks un nevajag bērnam tik komplicētus tekstus ne agrā, ne vidējā bērnībā.
man kaķīša dzirnaviņas ir lasītas priekšā pavisam mazai, un man ļoti patika. ak, es nelaimīgā.
Lauma, varu saderēt, ka tev nelasīja oriģinālās “Kaķīša dzirnavas” (jā, starp citu, nevis “Kaķīša dzirnaviņas”
), bet gan kaut kādu saīsināto, bērnu versiju.
Mazs būdams lasīju literāros garadarbus ar diezgan izvērstu vārdu krājumu – Skalbes pasakas, Jaunsudrabiņa darbus utt. Tagad skatoties, liekas, ka teksts, it sevišķi, visādi vecvārdi un vietvārdi ir sarežģīti, bet toreiz tas tā it nemaz nelikās. Nevērtē bērnus par zemu, viņi vēl nav iemācījušies, ka ir sarežģītie un vienkāršie lasāmgabali, līdz ar to tas viņiem netraucē.
Pareizi Skalbe rakstīja – tieši no šādiem murgojumiem vislabāk uznāk miegs.
Vēl labāki aizmigšanas gabali ir tikai divi – bībele un Brežņeva “Mazā zeme”.
Vakar, meklējot blogus par grāmatām, uzdūros šim ierakstam un gribēju nokomentēt, bet nesanāca tā īsti noformulēt domu, tāpēc atstāju nepateiktu, bet tad vakarā Terija Prečeta grāmatā “Hogfather” izlasīju nu tik precīzi savu domu, ka tuvāk vairs nevar, atļaušos pilnībā nocitēt.
“There were lessons later on. These were going a lot better now she’d got rid of the reading books about bouncy balls and dogs called Spot. She’d got Gawain on to the military campaigns of General Tacticus, which were suitably bloodthirsty but, more importantly, considered too difficult for a child. As a result his vocabulary was doubling every week and he could already use words like ‘disembowelled’ in everyday conversation. After all, what was the point of teaching children to be children? They were naturally good at it.”