Šai nedēļā bija iecerēts pieveikt episku proporciju daudzdienu gājienu gar jūru – no Rojas līdz Ventspilij.
Tiesa, pārgājiens izvērtās ne tik daudz episks, kā izglītojošs šāda tipa piedzīvojumu plānošanā. Iecerēto četrarpus dienu gājiena vietā, viss beidzās jau otrās dienas vakarā. Tā kā pats gājiens nav aprakstīšanas vērts, tad šoreiz vairāk par gūtajām mācībām un atziņām.
Maršruta izvēle
Sākotnējā ideja bija saplānot jebkādu daudzdienu pārgājiena maršrutu Latvijas teritorijā ar šķietami vienkāršiem nosacījumiem: maršrutā ir minimāls daudzums civilizācijas (ja vien ar kādu veikaliņu aptuveni katru otro gājiena dienu, krājumu papildināšanai), nekādi būtiski ceļa posmi neiet pa A vai E kategorijas šosejām un lai tas viss vēl būtu pēc iespējas skaisti.
Kā izrādījās, Latvijā ir ļoti grūti saplānot pārgājiena maršrutu, kas atbilstu pat tik vienkāršiem nosacījumiem. Ja ļoti pacenšas, tad vismaz uz kartes kaut ko tādu var sazīmēt Latgalē, bet pārliecības par tāda ceļa faktisko skaistumu nebija, tāpēc izvēle krita uz vienīgo alternatīvu, kas it kā apvienoja visus laba maršruta kritērijus – pārgājienu pa jūras krastu no Rojas līdz Ventspilij.
Dzeramais ūdens
Visu daudzdienu pārgājienu plānošanas problēma Nr. 1. ir dzeramā ūdens pastāvīga nodrošināšana. Ja nav skaidrs, kā tiks nodrošināts pietiekams daudzums ūdens katrā pārgājiena dienā, tad tādā pārgājienā mierīgi var nedoties. Kā savulaik parādīja Beslanas ķīlnieku krīze, otrajā dienā bez ūdens, cilvēki ir gatavi dzert savu urīnu, bet trešajā dienā lūgsies, lai viņus pacienā jebkurš, kam tāds vēl ir palicis (true story!). Ja tādu scenāriju negribas piedzīvot, tad par dzeramā ūdens plānošanu vajadzētu parūpēties jau savalaicīgi.
No vienas puses, Latvija nevienā vietā nav tik neapdzīvota, lai lietojams ūdens neatrastos vienas dienas gājienā, tomēr te nekur nav arī Kungsledens, kur premium kvalitātes ūdens strautiņi tek, bez maz, ik pa pārsimt metriem.
Maršrutā Roja-Kolka-Ventspils dzeramā ūdens nodrošināšana ir īpaši šaubīga. Plānojot pārgājienu, ideja bija sekojoša. Sapirkt ūdeni Rojā, tad otrajā dienā – Kolkā, trešajā dienā – Mazirbē un tad seko divarpus dienu gājiens ar “gan jau kaut kur, kaut kā to ūdeni varēs dabūt” domām.
Jā, ir tur pa ceļam gan upes, gan kaut kādi grāvīši, bet neviens no tiem neraisa uzticību. Ziņkārības pēc pat izmēģināju viena tāda daudz maz pieņemama izskata grāvīša ūdeni. Rūsgani dzeltenā krāsā, mazliet duļķains, bet skaidrs, ka ja galīgi nebūtu variantu – tādu varētu dzert. Tiesa, ja galīgi nebūtu variantu, tad varētu dzert arī Baltijas jūras ūdeni, kā, piemēram, to dara uz jūru paplunčāties atvestie sunīši.
Līdz jūras ūdens dzeršanai lieta tā arī nenonāca, jo pārgājiens priekšlaicīgi finišēja Mazirbē un ūdens tika nodrošināts saskaņā ar sākotnējo plānu – apmēram 3 litri uz cilvēku veikalā Rojā un apmēram tikpat – veikalā Kolkā. Tas viss tika saliets atbilstošā tilpuma dzirdināšanas somās un, protams, sastādīja tos pašus +3kg pie mugursomas svara.
Tā arī nekļuva skaidrs, vai maršrutu Mazirbe – Ventspils var noiet, īpaši nesatraucoties par ūdens nodrošināšanu.
Apavi
Ja par izdzīvošanu daudzdienu pārgājienos “rūpējas” ūdens, tad par komfortu viennozīmīgi – apavi. Nesaprotu, kā es ļāvos pierunāties, ka pārgājienam gar jūru ideāli apavi ir tikai un vienīgi sandales. Turklāt tādas, kas iegādātas dienu pirms pasākuma. Tātad pilnīgi neiestaigātas. Sandales ir ērti apavi nelielu attālumu veikšanai, vēlams, bez mugursomas plecos, bet ja tu dienā sper 50000 soļus, tad visas tās štripiņas un cilpiņas ir vieni vienīgi problēmfaktori ar risku radīt nobrāzumus un tulznas. Kā jau varēja sagaidīt, es to visu izbaudīju pilnā krāšņumā. Kaitinoši nobrāzumi bija klāt jau pēc pāris stundām, bet pirmās asinstulznas – jau pirmās dienas pēcpusdienā. Te izrādījās ļoti noderīgs Baltijas jūras stindzinoši vēsais ūdens, kas vismaz uz brīdi iedarbojās kā patīkama anestēzija, bet iešana nekādā ziņā nebija patīkama.
Otrajā dienā apavu problēma praktiski pilnībā tika atrisināta ar tulznu plāksteru un Lorpen zeķu palīdzību. Šķiet, tieši biezās Lorpen zeķes par 90% noņēma visus kairinājumus. Ja tās nejauši nebūtu paņēmušās līdz, tad pārgājiens, visticamāk, beigtos jau Kolkā.
Fakts ir tāds, ideāli daudzdienu pārgājienu apavi, gandrīz neatkarīgi no apvidus, ir trekinga zābaki un otrajā vietā, droši vien, varētu būt multisporta apavi. Kā esmu novērojis, trekinga zābaki par kādiem 20% samazina mugursomas šķietamo svaru, vienkārši nodrošinot kājas stabilitāti pārvietošanās laikā. Kaut ko tādu, ko sandales pilnīgi noteikti nedara.
Jūrmalas pārgājienu specifika
Pārgājieni gar jūru daudzejādā ziņā atšķiras no jebkura cita veida pārgājieniem.
Pirmkārt, jūras krasts ir mazliet ieslīps, kas nelielās pastaigās pa jūrmalu nekādu iespaidu uz staigātāju varbūt arī neatstāj, bet ilgstošā gājienā var radīt visa veida problēmas. Jau minētās sandales, kas jau tā ir pārgājieniem nepiemēroti apavi, uz slīpas virsmas savu berzēšanās efektu gar pēdu vēl tikai pastiprina. Mugursoma uz jūras pusē esošajiem plecu un gurnu rada mazliet lielāku slodzi, kas dienas beigās attiecīgi arī sāp vairāk, utml. Tā sanāca, ka visa pārgājiena laikā pastāvīgi nācās to vien darīt, kā meklēt ar skatienu vishorizontālāko virsmu, pa kuru pārvietoties.
Otrkārt, jūrmalā var redzēt tālu, ļoti tālu… kaitinoši tālu. Tu ieraugi tālumā jūras krastā bāku un tad ej viņas virzienā… stundas trīs-četras. Un tu īsti nesaproti, vai nu tā bāka ir tālu, vai tu lēni velcies, vai kas par lietu.
Treškārt, jūras krastā tu esi vismazāk pasargāts no dabas stihijām. Tāds vērā ņemams lietus, par laimi, netrāpījās. Toties pūta kārtīgs D/DA vējš, kas pirmajā dienā sanāca kā pavējš, bet otrajā dienā – sejā. Un sejā tas būtu pūtis vēl divarpus dienas, ja vien gājiens būtu turpinājies. Otrās dienas vakarpusē jau bija piemirsies, kā tas ir, kad nepūš vējš, bet atlika tik pamest piekrasti Mazirbē, lai izrādītos, ka, hei, burtiski 100 metrus nost no jūras ir pilnīgs bezvējš.
Ceturtkārt, un šis beidzot ir tas iemesls, kāpēc pārgājiens beidzās jau otrās dienas vakarā nevis piektajā dienā, kā sākotnēji bija paredzēts, iet gar jūru ilgstošā periodā ir satriecoši garlaicīgi. Kādas pirmās pāris stundas ir interesanti, bet tad neizbēgami iestājas “jūras krasta pārgājienu rutīna”: pa labi – jūra, pa kreisi – mežs, pa vidu – smiltis un kaut kur tur, četru stundu gājiena attālumā priekšā – bāka. Kad dienas beigās tu esi nonācis kārtējā galapunktā un mēģini atskatīties uz to, ko tad šodien esi paveicis, tad neko īpaši vairāk kā to pašu “pa labi – jūra, pa kreisi – mežs…” nevari atcerēties. Nekāda sasniegumu vai labi padarīta darba sajūtas. Un ja nav gandarījuma sajūtas, tad kā jebkurā citā lietā, nav vērts mocīties!
Post scriptum
Lai nu kā, pa abām pārgājiena dienām kopā tika noieti 60km jeb 30km/dienā. It kā nešķiet pārāk daudz, bet tā ir optimāla kilometrāža pie vidējā ātruma 5km/st., jo tāpat sanāk 6 stundas/dienā tīrā iešanas laika. Un vēl jau ir nometnes novākšana vienā vietā, uzcelšana otrā vietā, pusdienu/vakariņu taisīšana, apkārtnes daiļuma baudīšana, utml.
Maršruta posms Kolka-Mazirbe, viennozīmīgi, ir viena no Latvijas vismazāk civilizācijas skartajām vietām, kur cilvēku ir 5x mazāk nekā jūras krastā mirušu putnu un kur stirnu un briežu pēdu nospiedumu jūras krastā ir vairāk nekā cilvēka atstātu pēdu. Ja gribas izbaudīt pilnīgu vientulību kombinācijā ar jūru, tad tā ir īstā vieta kurp doties.
Šovasar tika nokājots Ventspils-Kolka. Par garlaicīgumu nepiekritīšu, bet tas jau ir dziļi subjektīvi. Vakarā tika dzerta tēja no brūna upes ūdens, tā tas arī tika ieplānots. Dzīva esmu, skrejamo nedabūju.
Vēl piemetināšu, ka, lai arī šķiet, ka gar jūru ejot pēc orientēšanās nav nekādas vajadzības, karte tik un tā ļoti neder. Var aptuveni piemest, ka tur līdz tai tālajai bākai ir pusdiena, ko iet, un ilgais ceļš līdz tai nešķiet tik šaušalīgi ilgs.
Un Kolka-Mazirbe pret Miķeļtornis-Ovišrags šķita ļoti biezi apdzīvots gabals.
Patiesībā pēc novārīšanas var droši dzert jebkuru ūdeni, un ir jau pieejami arī ūdens attīrīšanas aparāti, kas attīra ūdeni diezgan ātri, piemēram, Lifesaver, vai tabletes. Bet tas, protams, vairāk ekstremālām situācijām. Katram savi iemesli doties pārgājienā – ja mērķis apskatīt neskartas un skaistas vietas pie dabas, tad varbūt tas gājiens 4 dienām tiešām ir par daudz, bet, ja vienkārši doties pārgājienā un pabūt vienam/pie dabas, tad varbūt nav tik traki.
krāsulauva,
Noejot no Ventspils līdz Kolkai, varbūt vēl nepaspēja piegriezties tā jūra
Noejot no Ventspils līdz Kolkai, varbūt vēl nepaspēja piegriezties tā jūra.
Nu, mēs gājām trīs dienas, atļaujos apgalvot,ka ceturtās dienas laikā nepiegrieztos līdz baltām pelītēm. Iešana gar jūru ir kā miegs — tu ej un ej un ej, vienkārši priecājies par katru soli, ik pa laikam pamani kaut ko interesantu (šūpoles liedagā! slepkavnieciski putni! dīvaini koki!),bet nekas īpašs jau nenotiek, un dienas beigās laiks ir kaut kur pazudis, bet ir vienkārši laba sajūta, it kā būtu garīgi izgulējies. Apmēram tā.
pirms pāris gadiem mēģinājām iet no mazirbes līdz ventspilij. tikām līdz miķeļtornim, jo vienai staigātājai nopietni izbeidzās kāja (ne apavu dēļ).
viskaitinošākais bija tas ka redz tālu un tu 4h skaties uz to bāku un nesaproti vai rēgojas vai nē, be visā visumā – forši.
Pirms pāris gadiem nogāju visu jūrmalu (Ainaži -> Liepāja) 11 dienās (praktiski bija 10). Bija ļoti interesanti, pat ņemot vērā, ka biju viens
Raitis, iespaidīgi! Cik km/dienā tur sanāk?
Man par pārgājieniem gar jūru iepriekš minētajos posmos ir tikai labākās atmiņas. Katrā ziņā pieredze ir līdzīga: apavi ir svarīgi un ūdeni vislabāk nest līdzi + katrā apdzīvotā vietā ir aka, kur var piepildīt traukus, tāpēc nav obligāti jāskrien uz ciema bodi, kas var izrādīties nesamērīgi tālu.
atrā apdzīvotā vietā ir aka, kur var piepildīt traukus
Jā,Miķeļtornī laipnās tantes pagalmā uzpildītais ūdens izrādījās sāļš un visai nedzerams. xD Padoms labs, tikai jāatceras, ka ne visur tajā piekrastē šis var darboties. Kolkā, piemēram, laba akas ūdens nav.
Šķiet, ka gandrīz 50km dienā. Kopā sanāk gandrīz 500km izdalīti uz 10 dienām, kas tika iets. Gāju gan pēc stingra grafika, lai iekļautos atvaļinājumā
Nu jā, ar tām sandalēm baigi ablomījies…
Es jau tev teicu, kā tas ir ejot gar jūru… šķiet pieminēju gan slīpo pamatu, kas patiesībā pats par sevi nav traki, ja vien pa vidu netiec arī pie horizontāla pamata – tad gan kājām ir čau…
Par apaviem gan neteicu, bet nu es savā nelielajā gājienā gar jūru gāju zandalēs, tiesa jau labi iestaigātās, reizēm arī basām kājām. tiešām jauka sajūta smiltīs.
Par dzērieniem jau minēju iepriekš. Šķiet daudz no svara ir arī laikapstākļi… Mums toreiz paveicās ar nepavisam ne karstu laiku, tā kā bija ok. Veikalu mums nebija un arī rezerves plāni par ūdens pievešanu ar ne… Tiesa tas bija tikai un vienīgi atpūtas pasākums un plānots ne uz lielu kilometrāžu.
Arī par apnikumu ejot gar jūru nepiekritīšu – jā, ok, ir tā, ka redz tālu, bet tad vajag skatīties apkārt. Kā jau pieminēja – šūpoles krastā, vecu māju pamati… vaikā mūsu gadījumā – dtāvkrastu nomaina ne tik stāvs krasts un citas izmaiņas krasta līnijā. Nav jau mums tā krasta līnija arī tik taisna, lai tiešām būtu tik apnicīgi. Un tiešām, šādos gadījumos noder karte, lai puslīdz spētu noorientēt savu atrašanās vietu. Un nereti netālu no krasta ir interesanti objekti…
Bet to jau visu esmu tev stāstījis…