Un tāpēc bija vēl lielāks pārsteigums, kad lasot par Einšteina teorijas radīšanu, nejauši atklāju triviālu kļūdu pašos VRT pamatos.

“Lifta postulāts”

Mēģinot saprast un izskaidrot, kā darbojas gravitāte, Einšteins iztēlojās ne gluži ikdienišķu, toties viegli saprotamu situāciju.

Iedomājieties, ka jūs pamostaties slēgtā liftā, bez jebkādiem kontaktiem ar ārpasauli. Un pēkšņi jūs pārņem absolūti paranojiska doma, ka, iespējams, kāds jūs ar visu liftu ir aizsūtījis tālu tālu kosmosā. Uz brīdi gan jūs šo domu atmetat, jo ja jau jūs būtu aizsūtīts kosmosā, tad šobrīd brīvi lidinātos pa liftu bezsvara stāvoklī, bet tādā ziņā viss it kā ir kārtībā – jūs pārliecinoši sēžat uz grīdas un nekur netaisāties lidināties.

Un tad jums ienāk prātā nākamā doma – klau, a ja nu lifts tiek vilkts ar noteiktu paātrinājumu noteiktā virzienā, radot tādu kā “mākslīgas gravitātes” sajūtu? Ja lifta paātrinājums sakristu ar Zemes gravitācijas konstanti g=9,81… m/s^2, tad takš būtu kā reiz tādas pašas sajūtas, kā vienkārši atrodoties uz Zemes. Jūs gribat pārliecināties, ka šis tomēr nav tas gadījums un jūs ar visu liftu tomēr atrodaties stabili uz Zemes.

Tad lūk, pilnīgi visa Vispārīgās Relativitātes Teorija, balstās uz Einšteina postulātu – jūs tur tajā liftā varētu darīt, ko gribat, veikt kādus mērījumus ar kādām mērierīcēm gribat, bet jūs nekādi nevarētu konstatēt vai lifts atrodas gravitācijas ietekmē, vai jūs vienkārši traucaties uz priekšu ar pareizo paātrinājumu.

VRT pamatā ir atziņa “gravitācija = paātrinājums”, kas līdz tam tika uzskatīti tikai par ļoti līdzīgiem dabas fenomeniem ar praktiski identiskiem efektiem. Pēc tam jau seko arī visas uber-sarežģītās VRT formulas, bet teorija kā tāda pilnībā turas uz Einšteina “lifta eksperimenta” idejas.

Einšteina kļūda

Un Einšteins ir pieļāvis būtisku kļūdu jau pašā lifta eksperimenta postulātā. Jo… eksistē eksperiments, kas ļautu nelaimīgajam lifta pasažierim noteikt, vai viņš atrodas gravitācijas vai tomēr paātrinājuma ietekmē. Tas pat nav īsti eksperiments, jo jādara nav absolūti nekas. Vienkārši jāgaida… Gaidīt gan nāksies ilgi – gandrīz gadu. Tas ir laiks, kas liftam ar paātrinājumu g=9,81…m/s^2 ir nepieciešams, lai sasniegtu gaismas ātrumu. Un tad sākas atšķirības tanī, kas notiktu ar lifta pasažieri, ja viņš visu šo laiku būtu atradies gravitācijas ietkmē un ja lifts visu šo laiku būtu atradies paātrinājuma ietekmē.

Gravitācijas gadījumā, skaidrs, ka lifta pasažieris mierīgi turpinātu stabili turēties uz lifta grīdas. Toties paātrinātā lifta gadījumā, ja vien ir spēkā Einšteina Speciālā Relativitātes Teorija un gaismas ātrums nav pārsniedzams, acīmredzot, pat ar visu pasaules enerģiju nepietiktu, lai turpinātu lifta paātrināšanu un šim efektam pēkšņi izbeidzoties, arī pasažieris pēkšņi liftā atrautos no grīdas un uzlidotu gaisā.

Citiem vārdiem, “gravitācija ≠ paātrinājums”. Jā, efektiem vajadzētu būt ļoti līdzīgiem un nenonākot līdz ekstrēmiem robežgadījumiem gravitācija nebūtu atšķirama no paātrinājuma radītiem efektiem, bet savā būtībā gravitācija ir kaut kas fundamentāli savādāks nekā paātrinājums.

Būtiska atšķirība starp gravitāciju un paātrinājumu ir gravitācijas mūžīgums. No Ņūtona likumiem izriet, ka paātrinājuma sasniegšanai ir nepieciešams spēks, tātad tam ir jātērē enerģija. Lai cik mežonīgi lielas ir sākotnējās enerģijas rezerves, tās galu galā reiz izbeigtos. Toties gravitāte pēc būtības ir mūžīga. Zeme nebūs “iztērējusi” savu gravitāciju arī pēc N miljards gadiem.

Sava mūžīguma dēļ, gravitācija, tā teikt, ir kaut kas pilnīgi cits, kā visi citi Visumā pārstāvētie spēki.

Einšteina kļūdas sekas

Šai Einšteina kļūdai nav momentānas destruktīvas sekas attiecībā uz relativitātes teoriju, jo atšķirība starp gravitāciju un paātrinājumu sāk spēlēt lomu tikai ļoti ekstrēmās situācijās. Piemēram, gaismas staram lidojot gar Sauli, tam tāpat ir jāliecas saskaņā ar Einšteina teoriju pat ar visu šo kļūdu, jo gaismas stars Saulei patraucas garām pārāk ātri, lai iestātos “gravitātes īpašais efekts”.

Toties šai kļūdai ir kāds cits jau fizikāli konstatējams blakus efekts. Tā kā gravitāte ir savā ziņā jaudīgāka par jebkuru citu spēku, kuri atduras pret gaismas ātruma uzliktajiem ierobežojumiem, tad gravitāte teorētiski var to, ko nevar nekādi citi spēki.

Ja izdotos paātrināt ne-nulles masas objektu gandrīz līdz gaismas ātrumam, tad gravitātei, teorētiski, ir jāspēj “pagrūst” šis objekts pāri gaismas ātruma slieksnim. Daļiņām ar nulles masu, kā piemēram, fotoniem gravitāte neko nevar palīdzēt saskaņā ar Ņūtona gravitācijas likumu (kur gravitāte darbojas tikai starp objektiem ar masu). Toties daļiņām ar kaut vai niecīgu masu, nu, piemēram, neitrino – var. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka Zemes gravitācijas laukā neitrino lido ātrāk par gaismas ātrumu.

Var pat izvirzīt sekojošu hipotēzi, ja analogu neitrino ātruma mērīšanas eksperimentu atkārtotu kāda daudz spēcīgāka gravitācijas lauka ietekmē, piemēram uz Jupitera vai Saules tuvumā, neitrino ātrums tur būtu jau tik būtiski lielāks par gaismas ātrumu, ka šos skaitļus jau vairs nevarētu norakstīt uz kādu mērījuma kļūdu.

Alternatīvās teorijas

Pamanot kļūdu Einšteina teorijā, protams, pirmā doma bija – vai tad nevienam nekad nav bijuši nekādi iebildumi pret Vispārīgo Relativitātes Teoriju. Un izrādās, iebildumi ir bijuši, bet īpaši spilgts gadījums, manuprāt, ir serbu fizikas ģēnijs – Nikola Tesla, kas uzskatīja Einšteina teoriju par nekam nederīgu, matemātiski komplicētu murgojumu.

Nikola Tesla 1931. gadā sniedza interviju žurnālam “Time” par godu savai 75 gadu jubilejai un cita starpā atklāja, ka strādā pie alternatīvas gravitācijas teorijas, kas būs vienkāršāka, elegantāka nekā Einšteinam un galu galā – pareizā. Lūk, ko Tesla saka:

‘I am working now upon two things,” he said. ”First, an explanation based upon pure mathematics of certain things which Professor Einstein has also attempted to explain. My conclusions in certain respects differ from and to that extent tend to disprove the Einstein Theory. . . . My explanations of natural phenomena are not so involved as his. They are simpler, and when I am ready to make a full announcement it will be seen that I have proved my conclusions.

Tesla savu gravitācijas teoriju tā arī nekad nenopublicēja un visas ģeniālās idejas, kādas nu viņam šai sakarā bija, paņēma līdzi kapā.

“Dieva” eksistence

Mana teorija, savukārt, ir tāda, ka gravitāciju, protams, var mēģināt aptuveni aprakstīt ar matemātiskiem likumiem, bet pilnīgi precīzi to neizdosies paveikt nekad. Gravitācijai, vienkārši ir dažas ārpus jebkādiem fizikas likumiem pastāvošas īpašības. Piemēram, tas pats mūžīgums.

Un vēl gravitācija ir atbildīga par zvaigžņu “piešķilšanu” (kodolreakcija uz zvaigznēm sākas, ka tiešas sekas no gravitācijas) un eventuāli – par dzīvības rašanos.

Un vēl gravitāte ir, kas tāds, kas piemīt pilnīgi visiem, visur un jebkādai materījai.

Nezinu, kā jums, bet man visi šie atribūti atgādina to, ko reliģijā mēdz dēvēt par Dievu ar viņam piemītošo mūžīgumu, ar viņam pierakstīto dzīvības arhitekta titulu un ar atziņu, ka Dievs esot visur un visos.

Manuprāt, Stīvens Hokings tikai pavisam nedaudz kļūdījās savā izteikumā: “God did not create the Universe, gravity did”. Jo “Gravitācija = Dievs”… vai vismaz galvenā, tā sauktā, Dieva izpausme.

Tiesa, pārgājiens izvērtās ne tik daudz episks, kā izglītojošs šāda tipa piedzīvojumu plānošanā. Iecerēto četrarpus dienu gājiena vietā, viss beidzās jau otrās dienas vakarā. Tā kā pats gājiens nav aprakstīšanas vērts, tad šoreiz vairāk par gūtajām mācībām un atziņām.

Maršruta izvēle

Sākotnējā ideja bija saplānot jebkādu daudzdienu pārgājiena maršrutu Latvijas teritorijā ar šķietami vienkāršiem nosacījumiem: maršrutā ir minimāls daudzums civilizācijas (ja vien ar kādu veikaliņu aptuveni katru otro gājiena dienu, krājumu papildināšanai), nekādi būtiski ceļa posmi neiet pa A vai E kategorijas šosejām un lai tas viss vēl būtu pēc iespējas skaisti.

Kā izrādījās, Latvijā ir ļoti grūti saplānot pārgājiena maršrutu, kas atbilstu pat tik vienkāršiem nosacījumiem. Ja ļoti pacenšas, tad vismaz uz kartes kaut ko tādu var sazīmēt Latgalē, bet pārliecības par tāda ceļa faktisko skaistumu nebija, tāpēc izvēle krita uz vienīgo alternatīvu, kas it kā apvienoja visus laba maršruta kritērijus – pārgājienu pa jūras krastu no Rojas līdz Ventspilij.

Dzeramais ūdens

Visu daudzdienu pārgājienu plānošanas problēma Nr. 1. ir dzeramā ūdens pastāvīga nodrošināšana. Ja nav skaidrs, kā tiks nodrošināts pietiekams daudzums ūdens katrā pārgājiena dienā, tad tādā pārgājienā mierīgi var nedoties. Kā savulaik parādīja Beslanas ķīlnieku krīze, otrajā dienā bez ūdens, cilvēki ir gatavi dzert savu urīnu, bet trešajā dienā lūgsies, lai viņus pacienā jebkurš, kam tāds vēl ir palicis (true story!). Ja tādu scenāriju negribas piedzīvot, tad par dzeramā ūdens plānošanu vajadzētu parūpēties jau savalaicīgi.

No vienas puses, Latvija nevienā vietā nav tik neapdzīvota, lai lietojams ūdens neatrastos vienas dienas gājienā, tomēr te nekur nav arī Kungsledens, kur premium kvalitātes ūdens strautiņi tek, bez maz, ik pa pārsimt metriem.

Maršrutā Roja-Kolka-Ventspils dzeramā ūdens nodrošināšana ir īpaši šaubīga. Plānojot pārgājienu, ideja bija sekojoša. Sapirkt ūdeni Rojā, tad otrajā dienā – Kolkā, trešajā dienā – Mazirbē un tad seko divarpus dienu gājiens ar “gan jau kaut kur, kaut kā to ūdeni varēs dabūt” domām.

Jā, ir tur pa ceļam gan upes, gan kaut kādi grāvīši, bet neviens no tiem neraisa uzticību. Ziņkārības pēc pat izmēģināju viena tāda daudz maz pieņemama izskata grāvīša ūdeni. Rūsgani dzeltenā krāsā, mazliet duļķains, bet skaidrs, ka ja galīgi nebūtu variantu – tādu varētu dzert. Tiesa, ja galīgi nebūtu variantu, tad varētu dzert arī Baltijas jūras ūdeni, kā, piemēram, to dara uz jūru paplunčāties atvestie sunīši.

Līdz jūras ūdens dzeršanai lieta tā arī nenonāca, jo pārgājiens priekšlaicīgi finišēja Mazirbē un ūdens tika nodrošināts saskaņā ar sākotnējo plānu – apmēram 3 litri uz cilvēku veikalā Rojā un apmēram tikpat – veikalā Kolkā. Tas viss tika saliets atbilstošā tilpuma dzirdināšanas somās un, protams, sastādīja tos pašus +3kg pie mugursomas svara.

Tā arī nekļuva skaidrs, vai maršrutu Mazirbe – Ventspils var noiet, īpaši nesatraucoties par ūdens nodrošināšanu.

Apavi

Ja par izdzīvošanu daudzdienu pārgājienos “rūpējas” ūdens, tad par komfortu viennozīmīgi – apavi. Nesaprotu, kā es ļāvos pierunāties, ka pārgājienam gar jūru ideāli apavi ir tikai un vienīgi sandales. Turklāt tādas, kas iegādātas dienu pirms pasākuma. Tātad pilnīgi neiestaigātas. Sandales ir ērti apavi nelielu attālumu veikšanai, vēlams, bez mugursomas plecos, bet ja tu dienā sper 50000 soļus, tad visas tās štripiņas un cilpiņas ir vieni vienīgi problēmfaktori ar risku radīt nobrāzumus un tulznas. Kā jau varēja sagaidīt, es to visu izbaudīju pilnā krāšņumā. Kaitinoši nobrāzumi bija klāt jau pēc pāris stundām, bet pirmās asinstulznas – jau pirmās dienas pēcpusdienā. Te izrādījās ļoti noderīgs Baltijas jūras stindzinoši vēsais ūdens, kas vismaz uz brīdi iedarbojās kā patīkama anestēzija, bet iešana nekādā ziņā nebija patīkama.

Otrajā dienā apavu problēma praktiski pilnībā tika atrisināta ar tulznu plāksteru un Lorpen zeķu palīdzību. Šķiet, tieši biezās Lorpen zeķes par 90% noņēma visus kairinājumus. Ja tās nejauši nebūtu paņēmušās līdz, tad pārgājiens, visticamāk, beigtos jau Kolkā.

Fakts ir tāds, ideāli daudzdienu pārgājienu apavi, gandrīz neatkarīgi no apvidus, ir trekinga zābaki un otrajā vietā, droši vien, varētu būt multisporta apavi. Kā esmu novērojis, trekinga zābaki par kādiem 20% samazina mugursomas šķietamo svaru, vienkārši nodrošinot kājas stabilitāti pārvietošanās laikā. Kaut ko tādu, ko sandales pilnīgi noteikti nedara.

Jūrmalas pārgājienu specifika

Pārgājieni gar jūru daudzejādā ziņā atšķiras no jebkura cita veida pārgājieniem.

Pirmkārt, jūras krasts ir mazliet ieslīps, kas nelielās pastaigās pa jūrmalu nekādu iespaidu uz staigātāju varbūt arī neatstāj, bet ilgstošā gājienā var radīt visa veida problēmas. Jau minētās sandales, kas jau tā ir pārgājieniem nepiemēroti apavi, uz slīpas virsmas savu berzēšanās efektu gar pēdu vēl tikai pastiprina. Mugursoma uz jūras pusē esošajiem plecu un gurnu rada mazliet lielāku slodzi, kas dienas beigās attiecīgi arī sāp vairāk, utml. Tā sanāca, ka visa pārgājiena laikā pastāvīgi nācās to vien darīt, kā meklēt ar skatienu vishorizontālāko virsmu, pa kuru pārvietoties.

Otrkārt, jūrmalā var redzēt tālu, ļoti tālu… kaitinoši tālu. Tu ieraugi tālumā jūras krastā bāku un tad ej viņas virzienā… stundas trīs-četras. Un tu īsti nesaproti, vai nu tā bāka ir tālu, vai tu lēni velcies, vai kas par lietu.

Treškārt, jūras krastā tu esi vismazāk pasargāts no dabas stihijām. Tāds vērā ņemams lietus, par laimi, netrāpījās. Toties pūta kārtīgs D/DA vējš, kas pirmajā dienā sanāca kā pavējš, bet otrajā dienā – sejā. Un sejā tas būtu pūtis vēl divarpus dienas, ja vien gājiens būtu turpinājies. Otrās dienas vakarpusē jau bija piemirsies, kā tas ir, kad nepūš vējš, bet atlika tik pamest piekrasti Mazirbē, lai izrādītos, ka, hei, burtiski 100 metrus nost no jūras ir pilnīgs bezvējš.

Ceturtkārt, un šis beidzot ir tas iemesls, kāpēc pārgājiens beidzās jau otrās dienas vakarā nevis piektajā dienā, kā sākotnēji bija paredzēts, iet gar jūru ilgstošā periodā ir satriecoši garlaicīgi. Kādas pirmās pāris stundas ir interesanti, bet tad neizbēgami iestājas “jūras krasta pārgājienu rutīna”: pa labi – jūra, pa kreisi – mežs, pa vidu – smiltis un kaut kur tur, četru stundu gājiena attālumā priekšā – bāka. Kad dienas beigās tu esi nonācis kārtējā galapunktā un mēģini atskatīties uz to, ko tad šodien esi paveicis, tad neko īpaši vairāk kā to pašu “pa labi – jūra, pa kreisi – mežs…” nevari atcerēties. Nekāda sasniegumu vai labi padarīta darba sajūtas. Un ja nav gandarījuma sajūtas, tad kā jebkurā citā lietā, nav vērts mocīties!

Post scriptum

Lai nu kā, pa abām pārgājiena dienām kopā tika noieti 60km jeb 30km/dienā. It kā nešķiet pārāk daudz, bet tā ir optimāla kilometrāža pie vidējā ātruma 5km/st., jo tāpat sanāk 6 stundas/dienā tīrā iešanas laika. Un vēl jau ir nometnes novākšana vienā vietā, uzcelšana otrā vietā, pusdienu/vakariņu taisīšana, apkārtnes daiļuma baudīšana, utml.

Maršruta posms Kolka-Mazirbe, viennozīmīgi, ir viena no Latvijas vismazāk civilizācijas skartajām vietām, kur cilvēku ir 5x mazāk nekā jūras krastā mirušu putnu un kur stirnu un briežu pēdu nospiedumu jūras krastā ir vairāk nekā cilvēka atstātu pēdu. Ja gribas izbaudīt pilnīgu vientulību kombinācijā ar jūru, tad tā ir īstā vieta kurp doties.

Paņemsim par piemēru Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”. Gan jau, ka daudziem no jums ir stereotipisks priekšstats par to, ka šī pasaka sākas ar vārdiem “Reiz, sensenos laikos dzīvoja kaķītis…” Nea! Nekā tamlīdzīga!

Īstās, oriģinālās “Kaķīša dzirnavas” sākas lūk šādi:

I mean… WTF?! Skaisti jau uzrakstīts, bet nu… parādiet man bērnu, kurš spēj sagremot kaut vai pirmo teikumu! Un ar 99% citu pasaku ir tieši tas pats. Ir kaut kāds mūsu stereotipiskais priekšstats par to, kāds ir pasakas teksts un tad ir tā skarbā realitāte.

Šāds lēmums esot pieņemts pirmoreiz Latvijas vēsturē. Ne tikai pašreizējās, bet arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikus ieskaitot. Ja nemaldos, tad konkrētais Satversmes punkts, kas ļauj Prezidentam iniciēt Saeimas atlaišanu, ir bijis nemainīgs jau kopš Satversmes pieņemšanas pirmās dienas 1922. gadā. Tātad Latvijas prezidentiem vienmēr ir bijis šāds instruments, tikai neviens līdz šim nebija to uzdrošinājies izmantot. Kāpēc tagad? Vai tiešām traģēdijas apmēri ir tik lieli, lai ķertos pie galējiem mēriem? Vai tiešām tieši šobrīd ir visdziļākā politiskā krīze visas Latvijas vēsturē?

Visu Zatlera vakardienas runu var izkonspektēt līdz vienam vienīgam teikumam: “Man te bišķi neiepatikās pāris Saeimas pieņemti lēmumi, tāpēc Saeima ir jāatlaiž!” Tātad Zatleraprāt eksistē pareizi un nepareizi balsojumi? Kāda tad vispār ir balsojumu jēga, ja jau iepriekš pieņemams skaitās tikai viens Saeimas balsojuma iznākums?

Šai mazajā valstiņā, kur Preizdenta institūcijas galvenā misija ir Latvijas ārpolitiskā tēla spodrināšanā, šī, neapšaubāmi, ir brutāla iejaukšanās Latvijas iekšpolitikas jautājumos.

Mani personīgi biedē atziņa, ka kaut par 1% Zatlera lēmumu varētu būt ietekmējušas viņa padomnieces, uz kurām, neapšaubāmi, ir patīkami skatīties, bet kuru līdzdalība tik nozīmīgu lēmumu pieņemšanā nav akceptējama.

Prezidenta “rīkojuma nr. 2″ kontekstā īpaši komisks izskatās Satversmes 53. pants: “Valsts Prezidents par savu darbību politisku atbildību nenes. [..]“. Atliek vien cerēt, ka Zatlers pievērs acis uz viņam konstitucionāli pienākošos politisko bezatbildību un viņam tomēr ir kāds plāns, kā vajadzētu rīkoties tālāk. Atliek vien cerēt, ka tai dienā, ka Latvija balsos par Saeimas atlaišanu vai neatlaišanu, Zatlers nebūs vis devies pelnītā atpūtā uz Seišeļu salām, bet būs tepat – kopā ar savu Tautu. Un strēbs to putru kopā ar mums.

Dievs svētī Latviju!

Pēc kuģa avārijas uz neapdzīvotas salas tika izmesti divi jūrnieki — Džo un Mo. Pagāja vairāki gadi. Kādu dienu Džo krastā atrada izskalotu lielu kokakolas pudeli, kādas agrāk neražoja. To nezinot, Džo nobālēja un sauca savam draugam: “Mo! Mēs esam kļuvuši mazāki!”

Pieņemsim, ka Džo un Mo atceras, ka kokakolas pudele bija 0.5 litrus liela, bet krastā izskalotā šķiet vismaz 2x lielāka. Kā Mo varētu nomierināt Džo un nodemonstrēt, ka tieši pudele ir kļuvusi lielāka nevis viņi nonākuši uz maģiskas salas, kur laika gaitā viss kļūst mazāks?

Rakstiņš iz 1988. gada. Divus gadus pēc Černobiļas!

Par laimi Latvijā lielākajā daļā kino seansu par pamatu ir atstāts oriģinālais audio celiņš un tulkojums iet tikai subtitros, bet ir taču arī pilnībā ierunātie seansi. Un animācijas filmu gadījumā tas ir īpaši populāri. Skaidrs, ka tas ir darīts bērniem-nelasītpratējiem par godu, bet kā tādu seansu baudīt pieaugušajam?

Tad lūk, ja līdz šim es ar zināmu skepsi skatījos uz latviešu valodā ierunātiem filmu seansiem, tad pēdējā laikā esmu pozitīvi pārsteigts par tulkojumu kvalitāti tieši animācijas filmās.

Ņemsim par piemēru pēdējo multenīti – “Rango“. Šķiet, nu kā var skatīties filmiņas latvisko versiju, ja oriģinālā galveno varoni ierunājis pats Džonijs Deps? Bet nu ziniet – var!

“Rango” gadījumā gan balsis bija ļoti piemēroti piemeklētas, gan arī teksti – desmitniekā. Tai skaitā, paklausoties oriģinālo versiju, varēja secināt, ka tulkojumos dažviet bija apzināti sagrozīts oriģināla teksts, lai rezultātā iegūtu latviešu valodai/dvēselei/mentalitātei daudz precīzāk atbilstošu efektu.

Var jau būt, ka lingvisti piekasīsies, sakot, ka tulkojumā ir maksimāli precīzi jāsaglabā oriģināla teksts, bet šai gadījumā, manuprāt, emocionālais efekts ir daudz svarīgāks par akadēmisko precizitāti.

Salīdzinājumam daži tulkojumu piemēri, cik nu es viņus plus/mīnus atceros:

- Son of a bi…/ – Ej tak tu di…

- Don’t spoil it! / – Nesačakarē!

- Looks like we’re gonna have ourselves a good ol’ fashioned stand-off / – Nu ko, izskatās, ka mums te ir iestājies vecais labais neizšķirts.

Skaidrs, ka šis te pēdējais tulkojums galīgi neatbilst oriģināla tekstam, bet man personīgi daudz labāk patīk tieši latviskā versija (ņemot vērā kontekstu, kādā tas tika teikts).

Ja pareizi sapratu, tad uzdevums ir šāds: sekojošā izteiksmē kvadrātiņu vietās salikt aritmētiskās zīmes (plus, mīnus, reizināšana, dalīšana) tā, lai rezultātā iegūtu pareizu vienādojumu. Iekavas nedrīkst lietot!

4 □ 4 □ 4 □ 4 = 15

Nu ko es varu pateikt… Man šis uzdevums atrisinājās apmēram 5 sekundēs un ja tādi uzdevumi pašreizējiem skolu jauniešiem (un vēl jo vairāk – viņu vecākiem) jau sagādā problēmas, tad pasaule, acīmredzot, pamazām iet uz galu.

Grāmatiņa ir pilna ar burvīgām pamācībām par to, ko karavīrs drīkst un – ko nedrīkst darīt. Apskatīti ir visi iespējamie jaunu karavīru satraucošie jautājumi. Sākot ar to, kā pareizi (ar kādu plaukstas tvērienu) jānovelk dažāda tipa formas cepures un beidzot ar skaidrojumu, kāpēc globuss nav tas labākais kartogrāfiskais materiāls karadarbības plānošanai.

Tā kā mani vienmēr interesējis, ko nez var un nevar atļauties pie Brīvības pieminekļa novietotā goda sardze, tad man īpaši patikās sadaļā par armijas sardzi ievietotie uzdevumi.

Un tā uz šiem jautājumiem bija pareizi jāatbild… vismaz 1940. gadā.